
Šodien redzēju pirmās divas sērijas no Amerikāņu/Japāņu spēļu šova “I Survived a Japanese Game Show”, jeb “Majide”. Jāsaka šovs bija vidēji izcils, bet man diezgan patika, bija vietas kur pasmieties. Spēlētāji cīnās divās komandās savā starpā par ceturtdaļmiljona dolāru un vairākām citām balvām. Šovs lika man nedaudz padomāt, kā arī pasapņot. Katrā daļā uzvarētāj komanda dabū balvas, piemēram, ceļojumu uz Fuji kalnu. Zaudētājiem bija jāizcieš sods, kā piemēram, jātīra Tokijas metro stacija. Protams zaudētāji ar to ir ļoti neapmierināti, bet savu sodu izcieta, bet viena dalībniece gan vienubrīd kategoriski atteicās tīrīt un šrubēt. Tas protams nozīmētu to, ka viņai būtu jādodas mājās, uz Ameriku, tāpēc beigās gan viņa piekrita.
Cik cilvēkus esmu sastapis, gandrīz katram ir savs sapnis, bet šoreiz es konkrēti runāju par ceļošanas sapni, par vietu, kur tu vēlies kaut vienreiz dzīvē aizceļot un pabūt. Dažiem tā ir Parīze, dažiem Ņujorka, citiem varbūt Spānija, bet man tā ir Japāna. Vienmēr ir gribējies tur aizbraukt, kaut vai uz vienu dienu, ja vispār iespējams. Tajā šovā lielākā daļa dalībnieku bija parasti mirstīgie parastos amatos, kuriem arī būtu ļoti grūti dabūt naudu lai aizceļotu uz tādu tālu zemi, kā Japāna. Tāpēc arī tie kas to sodu izcieta, daudz nesūkstījās (izņemot to vienu dalībnieci, kas pati atdzinās, ka ir bagātākā viņu starpā ;) ) bet darīja savu darbu, un pat otrajā zaudēšanas reizē teica, ka bija jautri izciest sodu (otrajā reizē bija jāvāc golfa bumbiņas no lauka, un jākomunicē ar Japāņiem, reizē mācoties runāt Japāniski :) ). Ja es būtu šova dalībnieks, es šo soda izciešanu uzskatītu par sava veida samaksu par to, ka es varu piepildīt savu ceļošanas sapni un būt, redzēt un sajust pašu vareno Japānu.
Ir svarīgi mēģināt piepildīt savu sapni pēc iespējas ātrāk, kamēr tas ir iespējams, jo vēlāk dzīve liks priekšā šķēršļus un vēlāk ceļošana uz sapņu zemi liksies aizvien neiespējamāka un neiespējamāka, līdz cilvēks par šo savu sapni aizmirsīs pavisam uz visiem laikiem….














